Vairāku bērnu tēvs ielikts cietumā par izvairīšanos no alimentu maksāšanas. Jautājumam var pieiet no formālās puses un ietupināt cilvēku par ļaunprātīgu izvairīšanos no kreditoru prasībām. Es ceru, ka tā arī bija oficiālā versija, kāpēc cilvēkam piemēroja reālu cietumsodu.Parasti pēc šādām ziņām publika sadalās divās nometnēs. Vieni, parasti sievietes un atbildīgi ģimenes tēvi, piekrīt lēmumam, otri, parasti gados jauni vīrieši, nosoda cietumsoda piemērošanu kā brutālu, agresīvu darbību. Emocijas virmo. Labi, ka šīs puses realitātē ir šķirtas. Ja tā nebūtu, tad kārtējais „kariņš” garantēts. Cilvēki šūmējas, bojā savu veselību, tā arī nesaprotot, kas realitātē notiek. Patiesībā tā ir traģēdija, kas skar veselu ģimeni - tēti, mammu un, protams, bērnus. Padomājiet, kā jums būtu dzīvot, ja jūs uzzinātu, ka jūsu tētis nav negribējis jūs un ir piedāvājis mammai veikt abortu. Un vēlāk atteicies mammai maksāt alimentus. Vēl sliktāka ir tikai informācija, ka māte negribēja jūs un darīja visu, lai jūsu nebūtu, vai tikai ar pūlēm tika atrunāta no aborta veikšanas. Skumji, pat traģiski. Par nožēlu šīs nav izņēmuma situācijas. Pārāk daudz un pārāk bieži tas gadās. Kad man prasa, lai es izskaidroju kādu psihisku traucējumu iespaidā veiktu noziegumu, es piedāvāju jautātājam iedomāties, kam jānotiek viņa galvā, lai viņš pastrādātu ko līdzīgu. Parasti jautātājs apklust, un acu skatiens aizslīd kilometru garā domu ceļojumā. Manuprāt, tā ir atslēga, kā mēs varam aplūkot jautājumu par savu bērnu neatbalstīšanu un noliegšanu. Interesanti būtu uzzināt arī jūsu domas, kam vajadzētu notikt, lai jūs atteiktos palīdzēt uzturēt savu bērnu.
Vai karot Afganistānā?
Vai mums karot Afganistānā? Parasti jautājums tiek afektīvi polarizēts. Vienkāršā cilvēku valodā runājot, mēs tiekam ierauti tā sauktajā melnbaltajā domāšanas programmā. Fakts ir tas, ka, esot šajā domāšanas programmā, risinājuma vienkārši nav. Nav un viss! Tas ir tāpēc, ka šajā programmā neeksistē opcija “risinājums”. Strīdi, konflikti, kari un tā tālāk. Jā, viss, ko gribat, tikai ne risinājums. Neesmu sazvērestību teoriju piekritējs, taču kā ārstam psihiatram man ir skaidrs, ka karos, strīdos konfliktos kā iniciatori vienmēr iesaistās cilvēki ar psihiskiem traucējumiem. Iepriekšējais ASV prezidents Džordžs Bušs cieta no veselas virknes psihisku traucējumu, ko mēģināja ārstēt ar alkohola palīdzību un sektantiski fanātisku pieķeršanos reliģiskiem ideāliem. Cilvēku, kuram ir problēmas ar alkohola lietošanu (alkohola atkarība), arī pēc alkohola lietošanas pārtraukšanas vajās dažādi psihisku traucējumu simptomi: paranoja, greizsirdība, dažādi garastāvokļa traucējumi, fanātiska aizraušanās ar dažādiem ideāliem, īpaši reliģiskiem, un tālāk.
Par mājdzīvnieku spīdzināšanu
Nu nav visi cilvēki psihiski veseli – ir viegli psihiski slimi,vidēji psihiski slimi un smagi psihiski slimi cilvēki.! To pierāda pēdējā laika notikumi, kad atkal tiek spīdzināti mājlopi. Mājdzīvnieku turēšana savā ziņā pielīdzināma bērna adoptēšanai. Pirms ļaujam kādam cilvēkam uzņemties atbildību par citu dzīvību kategoriska prasība būtu psihiatra izsniegta izziņa, ka šis cilvēks ir spējīgs aprūpēt izvēlēto mājdzīvnieku.Tad sabiedrība varētu izvairīties no traģiskām situācjām, kurās dzīvnieki tiek spīdzīnāti. Fakts ir tas, ka psihiski vesels cilvēks nav spējīgs spīdzināt, un nav svarīgi ko – mājdzīvnieku vai līdzcilvēku.
Par akciju “ Latvijas mērķis”
Dīvaini, ka cilvēki dzīvo ilūzijās par mērķi, kā visu problēmu risinājumu.Patiesībā ir tikai viens mērķis, un tas ir katra cilvēka personīgā un individuālā izaugsme (psihoevolūcija). Jeb, runājot vienkāršāk, pats process, ceļš arī ir mērķis. Ķīniešu kultūrā to apzīmē ar jēdzienu DAO. Mūsu šodiena, krīze, kļūdas. Mūsu ikdienas cīņa par izdzīvošanu, lai cik tas dīvaini neliktos, arī ir mūsu mērķis.Ja mēs neizprotam attīstības procesu kā mērķi un nepieņemam grūtības un kļūdas kā svētību, kas attīsta mūsu personību, tad ar mūsu domāšanu ir nopietnas problēmas. Uzstādījums, pasludināt par mērķi kādu konkrētu sasniegumu un veltīt visas pūles, lai to iegūtu, un tikai tad izbaudīt laimes sajūtu, pēc savas būtības ir klasiska neiroze. Iedzīt visu nāciju neirotiskās gaidās, tā nav liela māksla. Protams, šāda mērķa uzstādīšana uz kādu īsu brīdi dod to hipnotiski eiforisko efektu, ka problēma ir atrisināta.
Kārtējais „tracis” par jaunāko laiku emigrāciju.
Atkal gaudu dziesmas par to, ka cilvēki dodas pasaulē meklēt labākas darba un savas personības realizācijas iespējas. Kaut kāds murgs vārda tiešajā nozīme. Galu galā, ir tik daudz profesiju, ar ko Latvijā nemaz nevar nodarboties. Kāds tad ir piedāvājums? Visu dzīvi nodzīvot dzimtajā pagastā un būt savu vecāku un senču nolemtības ēnā? Emigrācija vienmēr ir un būs evolūcijas dzinulis.
Pirmā emigrācija ir tad, kad mēs atstājam mātes miesas un ierodamies jaunā pasaulē. Nākošā, daļējā, kad sākam apmeklēt bērnudārzu un skolu. Izveidojot savu ģimeni, mēs emigrējam no savas ģimenes un tā tālāk. Emigrācija ir cilvēces evolūcijas izpausme. Gudrākie un spējīgākie vienmēr dodas emigrācijā, lai veidotu labāku un brīvāku dzīvi. Jau Bībelē (Vecājā derībā) ir aprakstīta slavenā ebreju nācijas emigrācija( „Exodus” ) – ceļš uz nācijas pašapziņu un brīvību – apsollīto zemi. ASV izveide un attīstība ir pats spilgtākais piemērs, ko cilvēce var sasniegt, kad dodas ne tikai materiālo labumu meklējumos, bet realizē savus sapņus par brīvību un cilvēka cienīgu dzīvi.
Loading ...